Noslēdzies Jelgavas Mākslas skolas rīkotais vizuālās mākslas darbu konkurss “Murālis manā pilsētā”, kurā piedalījās 409 dalībnieki no 47 Latvijas Mākslas skolām. Konkursā apbalvoti 17 labāko darbu autori dažādās vecuma kategorijās no Latvijas Mākslas skolām. 
Pasaules latviešu mākslas centra gleznu interpretācijas
30V jauniešiem sadarbībā ar Pasaules latviešu mākslas centru /Global Center for Latvian Art (PLMC) bija iespēja pēc savas izvēles interpetēt mākslinieku darbus. Mēs pajautājām jauniešiem viņu domas par šo uzdevumu un saņēmām dažādas pozitīvas atziņas.
Ilze Kampenusa, par interpretāciju mākslinieces Dainas Dagnijas darbam Zaļošais spēks (akrils, 1996), stāsta: “Aplūkojot piedāvātās gleznas, Dainas Dagnijas darbs manu uzmanību pievērsa visvairāk. Apļi atgādināja glazētus keramikas traukus, raibais fons – rakstainu galdautu. Tā arī izdomāju attēlot ēdamgaldu, interpretējot šo gleznu.“
Darbus vadīja skolotāji Digna Bicāne un Jānis Ķīnasts.
Daiga Mārica Kraukle (Gita Karkliņš “Lidmašīna” (eļļa, finieris, 2005)): “Mani iedvesmoja oriģinālā darba objekti, kompozīcija un stāsts, kas uzbūrās prātā, darbu redzot.” 
Daniela Puncule (Daina Dagnija “Zaļošais spēks” (akrils, 1996)): “Iepatikās šis darbs. Vēlējos pamēģināt ne tik precīzas formas un citādākas krāsas, izvēlējos zilu un baltu un beigās mazliet atgādina debesis un mākoņus. Lai būtu interesantāk izdomāju uzlikt zelta triepienus. Iedvesmojos no darba ko interpretēju, kur fons ir no krāsu triepieniem.” 
Elizabete Krūmiņa (Anda Banikos – Zēns, kurš zīmēja kaķus (akvareļu zīmuļi, 2003)): “Ideja radās uzreiz, uzzinot uzdevumu un ieraugot dotos mākslas darbus. Apspēlējot nosaukumu “Zēns, kurš zīmēja kaķus”, gribēju parādīt, ka cilvēka radītais var, tā teikt, atdzīvoties un būt daļa no radītāja.” 
Elza Pūpe (Lelde Kalmite “Apokaliptiskā vīzija” (akrils, 2003)): “Izvēlējos tieši šo, jo man patīk zvaigznes, debesis un ģeometriskas figūras. Leldes Kalmītes gleznā iepatikās krāsu pārējas, jo vairāk uz to raugās, jo vairāk krāsu var ieraudzīt.” 
Karlīna Zaksa (Gita Karkliņš “Lidmašīna” (eļļa, finieris, 2005)) 
Katrīna Paula Valdmane (Maira Rainberga “Vivaldi un zivis” (akrils, 2003)): “Darbs mani piesaistīja, jo tas neizskatās gleznots ar otu. Gribējās ko jaunu un šis bija tieši laikā. Pirmā doma bija taisīt džungļus, skolotāja ierosināja zāli vai pļavu, ideja ļoti patika, jo atgādināja vasaru. Gleznoju uz sagrieztas A3 lapas, lai mazos taisnstūrīšus var pārvietot kā sirds vēlas. Vispār kopumā bija ļoti jautri! Paldies! Pietrūkst vasaras un tagad arī dzeltenās krāsas!” 
Keita Zariņa (Edvīns Strautmanis “Milži piekrīt” (paštaisītas eļļas, 1986)) 
Laima Kalniņa (Anda Banikos “Zēns, kurš zīmēja kaķus” (akvareļu zīmuļi, 2003)): “Es uzreiz, kad pamanīju šo gleznu, vēlējos to interpretēt, jo kaķi ir mani mīļākie dzīvnieki. Es daudz nevēlējos mainīt – izmainīju krāsas un pievienoju dažas detaļas, lai izskatītos it kā zēns būtu aizmidzis zīmējot.” 
Madara Vildere (Voldemārs Dārznieks “Britu meita” (eļļa, 1983)) 
Marta Paula Markovska (Anda Banikos “Zēns, kurš zīmēja kaķus” (akvareļu zīmuļi, 2003)) 
Patrīcija Briede (Gvīdo Augusts “Ainava” (akrils, 1994)): “Sākot darbu nebija idejas, gribēju ātrāk tikt ar uzdevumu galā. Kad sāku jau ar krāsām darboties iedomājos izcelt ēnas. Tā kā oriģināldarbā attēlota daba, darbu sauc “Ainava”, tad, gleznojot interpretāciju, darbā iekļāvu melno krāsu, kura simbolizē cilvēku radītās ekoloģiskās problēmas.” 
Šarlote Luīze Odziņa (Haralds Norītis “Green Tense” (akrils, 1970)): “Mani piesaistīja orģināls, jo tajā vērojamā zaļā krāsa ir hipnotizējoša, labā nozīmē; vērojami lieli laukumi, kurus var veiksmīgi izmantot interpretācijā. Orģinālā es saskatīju kalnus, tāpēc iedomājos, ka tā varētu būt nomaļa vieta. Nomaļās vietās parasti notiek kaut kas, ko citiem nevajadzētu redzēt – manā darbā kaķis ir devies pastaigā pāri kalniem, bet pēkšņi pazudis, jo neturpinās ķepu līnija. Tātad viņš ir nolaupīts, ir izdarīts kas tāds, ko citiem nevajag redzēt. Zaļā krāsa ir aizstāta ar lillā krāsu, lai akcentētu, ka kaut kas nav labi. Kalni ir dzelteni, jo no tiem atspīd saule.” 
Jasmīna Pora (Gita Karkliņš “Woman Standing in Salvage Yard” (eļļa, 2008)): “Jau no paša sākuma zināju, ka vēlos kaut kādā veidā darbā iekļaut cilvēkus, jo orģinālajā darbā, manuprāt, tieši šis cilvēks veidoja domu, stāstu. Izvēlējos tieši haizivi no visa tā, ko redzēju pētot oriģināldarbu, kas ir it kā kuģis, laiva un ēka. Tā, manuprāt, vislabāk varēja iekļaut cilvēkus, kurus tik ļoti vēlējos redzēt savā interpretācijā.”